Kad Emīlija pārcēlās uz jaunu māju pilsētas nomalē, viņai šķita, ka beidzot viss būs labi. Pēc šķiršanās viņa sapņoja par mieru — mazu māju, dārzu ar ābelēm un savu sešgadīgo dēlu Noa, kuram beidzot būs, kur spēlēties.
Pirmās nedēļas bija ideālas. Saule no rītiem piepildīja virtuvi, dārzā smaržoja svaiga zāle, un Noa visu laiku smējās un zīmēja. Viņš stāstīja par saviem “iedomātajiem draugiem”, un Emīlija tikai pasmaidīja. Bērni taču bieži izdomā.
Bet vienu rītu, kamēr viņa cepa pankūkas, dēls sacīja:
— Mammu, onkulis no pagraba teica, ka viņam pietrūkst tevis.
Emīlija apstājās:
— Kāds pagrabs, Noa? Mums nav pagraba.
— Ir gan, — zēns teica pārliecināti. — Vienkārši durvis ir zem paklāja. Viņš tur dzīvo.
Viņa pasmējās, taču kaut kas šajā smieklā bija saspringts. Mājai tiešām bija gadu desmiti, taču dokumentos pagrabs nebija minēts.
Pēc pāris dienām Noa sāka celties naktīs un čukstēt tumsā. Kad Emīlija jautāja, ar ko viņš runā, zēns klusi teica:
— Ar viņu. Ar onkuli. Viņš neguļ, kamēr es ar viņu neparunāju.
Emīlija visu norakstīja uz bērna fantāziju. Bet drīz vien mājā sāka notikt dīvainas lietas. Pa naktīm zem grīdas dzirdēja klusu klauvējienu. Lietas nedaudz pārvietojās. No viesistabas vilka aukstums, kaut logi bija aizvērti.
Reiz viņa nolēma pacelt veco paklāju — un zem tā atrada metāla gredzenu, iestrādātu grīdā. Viņa pavilka… un dēļi pacēlās. Zem tiem bija tumsa.
Sirds sažņaudzās. Noa stāvēja blakus.
— Mammu, — viņš čukstēja, — neatver. Viņam nepatīk, kad viņu traucē.
— Kas viņš ir, Noa?
— Tas, kurš šeit agrāk dzīvoja. Viņš teica, ka tu paņēmi viņa māju.
Tajā brīdī no grīdas apakšas atskanēja skaņa… it kā kāds nopūstos. Auksts gaiss izlauzās ārā, lampa nodzisa, un kaut kur dziļumā atskanēja soļi.
Emīlija sagrāba dēlu un izbēga uz ielas. Māja stāvēja klusi. Tikai no sliekšņa vēl vilka mitrums, un kaut kur tālumā čukstēja:
“Tev nevajadzēja atvērt.”
Policija vēlāk atrada aizbērtu pagrabu. Tur kādreiz dzīvoja vīrietis vārdā Harolds Grejs, kurš bija pazudis pirms daudziem gadiem.
Un tagad, kad Emīlija naktī aizmieg, viņa dažkārt dzird, kā Noa sapnī čukst:
— Arlabunakti, onkul Harolds.
