Kad vējš no kalniem nesa slapjas zāles un skuju smaržu, Marija bieži gāja pie upes — tur, kur ūdens tecēja klusi un varēja domāt par jebko. Pēc vīra nāves tas kļuva par viņas ieradumu: katru vakaru viņa gāja līdz upei, apsēdās uz veca baļķa un vienkārši klausījās, kā čukst ūdens.
Tajā vakarā viss bija kā parasti. Upe mirdzēja vakara saulē, spāres dūca virs niedrēm, un Marija jau grasījās doties prom, kad starp viļņiem kaut kas iemirdzējās. Mazs vilnas kamoliņš griezās straumē. Sākumā viņa domāja, ka tas ir atkritums vai pamesta rotaļlieta, bet tad izdzirdēja vājus pīkstienus.
— Ak Dievs… dzīvs! — viņa iečukstēja un, nevilcinoties, iegāja aukstajā ūdenī.
Viņa izvilka sīku dzīvnieciņu — drebošu, slapju, pārklātu ar dūņām. Tas atgādināja mazu ūdri, bet ar īsu asti un lielām gudrām acīm. No tā kakla karājās sīka ādas siksniņa ar metāla medaljonu.
Marija aiznesa atradumu mājās, ietina dvielī, nolika piena bļodiņu un visu nakti vēroja, kā tas atgūstas. No rīta dzīvnieciņš jau staigāja pa istabu, smieklīgi šūpojoties uz īsajām ķepām.
— Nu kas tu par brīnumu… — viņa klusi teica. — Nosauksim tevi par Riku.
Noņēmusi siksniņu, viņa pamanīja, ka medaljonu var atvērt. Iekšā bija metāla kapsula ar sarullētu papīru. Uz tā — smalks, rūpīgs rokraksts:
«Ja esat atradis šo dzīvnieku — viņš nes pierādījumus. Neizmetiet. Nepārsniedziet varas iestādēm. Pēc viņa atnāks.»
Marija ilgi sēdēja, nespējot saprast, ko tas nozīmē. Kādi pierādījumi? Un kas par viņu nāks?
Aplūkojot Riku tuvāk, viņa pamanīja kaut ko dīvainu — uz sāna zem gaismas redzams mazs šuvums, it kā āda būtu kādreiz pārgriezta un sašūta. Viņa paņēma palielināmo stiklu — un sastinga: zem spalvām mirdzēja metāla plāksnīte.
— Tas nav tikai dzīvnieks… — viņa iečukstēja.
Pēc dažām dienām Riks kļuva pavisam pieradināts. Viņš sekoja Marijai, ēda no rokas un šķita saprotam viņas vārdus. Dažreiz viņš ar ķepu pieskārās medaljonam, it kā atgādinot par kaut ko svarīgu.
Un tad viss sākās.
Pasts atnesa paciņu bez atpakaļadreses. Iekšā bija zibatmiņa un piezīme:
«Drīz jūs uzzināsiet patiesību. Bet esiet piesardzīga. Riks nav tikai dzīvnieks.»
Marija pieslēdza zibatmiņu datoram. Video rādīja laboratoriju, cilvēkus baltos halātos, būrīšus ar dzīvniekiem. Vienā no tiem — tāds pats kā Riks. Balss aizkadrā teica:
— Eksperiments Nr.17. Datu nesējs gatavs. Informācija šifrēta organisma audos. Kodu nevar izvilkt bez dzīva parauga.
Marija atvirzījās no ekrāna. Vai šis mazulis ir dzīvs datu nesējs? Kuru noslēpumu viņš glabā?
Tajā naktī kāds pieklauvēja pie durvīm. Trīs īsi sitieni. Pauze. Vēl viens.
Ārā — automašīnas gaismas, vīriešu balsis:
— Kundze Volkova? Mēs no Zinātniskā centra. Pie jums atrodas valsts īpašums. Lūdzam to atdot.
Marija saspieda Riku un čukstēja:
— Ššš… nebaidies.
Nākamajā rītā viņa aizbrauca uz citu pilsētu, paslēpa dzīvnieku un devās pie sen zināma biologa Sergeja.
Viņš ilgi klusēja, tad teica:
— Tas nav dzīvnieks. Tas ir bioinformācijas nesējs. Dati ierakstīti viņa DNS. Ja tas ir valsts eksperiments, viņš satur informāciju, kuras dēļ kāds nomira.
— Un ko tagad? — jautāja Marija.
— Ja gribi viņu un sevi glābt, tev jāpazūd.
Pēc divām dienām viņa bija prom. Drīz presē parādījās ziņa:
«Nezināma sieviete izglābusi eksperimentālu dzīvnieku, kas spēj glabāt šifrētus datus. Abu atrašanās vieta nav zināma.»
Vairs neviens neredzēja ne Mariju, ne Riku.
Bet kalnos, vecā mājā, dažkārt redz sievieti pie loga ar mazu dzīvnieku rokās.
Viņas acīs — miers.
It kā viņa zinātu noslēpumu, par kuru pasaulei labāk klusēt.
