Tā bija pilnīgi parasta diena parkā. Es sēdēju uz soliņa, baudot bērnu smieklus, kad mana meita priecīgi pieskrēja pie manis un iekliedzās:
“Mammu, paskaties! Tas ir kā cukurvate!”
Es instinktīvi pastiepu roku – un sekundi vēlāk iekliedzos:
“Nomet to tūlīt pat!”
Apjukusi viņa apstājās. Es metos viņai pretī, izrāvu priekšmetu no viņas mazajām rociņām un sāku drebēt visa. Tajā brīdī es sapratu, cik nopietni tas ir.
Tas, ko viņa turēja rokās, nebija rotaļlieta vai dabas brīnums – tas bija kaut kas, kas dažu sekunžu laikā varēja kļūt bīstams.
Es joprojām nevaru par to domāt bez kamola kaklā. Es cieši apskāvu meitu, asarām ritot pār vaigiem, un manā galvā atbalsojās tikai viena doma:
Ko darīt, ja es to būtu pamanījusi minūti vēlāk?
Es nofotografēju un nolēmu pastāstīt šo stāstu – jo varbūt arī jūs kādreiz saskarsieties ar kaut ko līdzīgu. Kaut ko tādu, kas šķiet nekaitīgs. It īpaši, ja tas nonāk bērna rokās.
Kas tas īsti bija?
Sākumā domāju, ka tas ir tikai jocīgs, mazs, pūkains kamols no koka. Bet tad uzreiz sapratu: tā ir tā sauktā žults — veidojums, ko rada žultslapsene (Callirhytis seminator). Šie sīkie kukaiņi dēj olas galvenokārt baltajos ozolos.
Kāpuri izdala vielas, kas liek kokam izveidot ap tiem aizsargapvalku — žults. Tas izskatās kā mazs rieksts vai raupja virsmas bumba un kalpo par mājvietu jaunajai lapsenei.
Ir vairāk nekā 1900 šo kukaiņu sugu, un katra suga rada unikālas formas žults — īstus dabas šedevrus. Un jā, tie nav indīgi. Jūs varat tiem pieskarties, nekaitējot. Bet lieta tāda: bērni bieži vien visu liek mutē. Un daži var reaģēt uz augu sulām vai kukaiņu sekrēcijām. Mazam bērnam tas ir reāls risks.
Es negribu nevienu biedēt — es tikai vēlos jūs brīdināt. Tātad jūs zināt, kā rīkoties, ja jūsu bērns atrod kaut ko tādu.
Ne viss, kas izskatās mīksts un mīlīgs, ir drošs. Vecākiem jāapzinās, kas varētu slēpties aiz šīs “nevainīgās” ārējās virsmas.
