Interesanti zināt
Pats ielaušanās fakts jau bija pietiekami nepatīkams. Akmens cauri logam, stikli visur un ierastais haoss, ko var gaidīt pēc tam, kad kāds ar spēku iekļūst iekšā. Taču vislielāko
Palīdzot vecmāmiņai iztīrīt bēniņus, es uzgāju milzīgu, smagu metāla priekšmetu, kas mani pilnībā samulsināja. Pirmajā acu uzmetienā tas izskatījās pēc kaut kādas rūpnieciskas iekārtas vai sarežģītas mehāniskas ierīces
Ziņkārīgs atradums licis kādam kolekcionāram neizpratnē kasīt galvu pēc tam, kad skapītī tika uzieta neparasta virtuves ierīce. Joprojām ar savu oriģinālo izsoles birku, šis priekšmets uzreiz piesaistīja uzmanību
Tā tur stāvēja gadiem ilgi, klusi krājot putekļus. Nodota no paaudzes paaudzē ģimenē, reti apšaubīta, nekad īsti līdz galam nesaprasta. Vienkārši “tas vecais priekšmets”, kam neviens nepievērsa īpašu
Man bija desmit gadi, kad mani vecāki nolēma, ka viņu dzīvē man vairs nav vietas. Kādu pēcpusdienu es vēl pilnīgi parasti pārnācu mājās no skolas, bet jau
Bija Helovīna rīts, un skolas vestibils mirdzēja no spīguļiem, plastmasas tiārām un supervaroņu apmetņiem. Bērnu smiekli skanēja cauri zālei kā vēja zvani vētras laikā — skaļi, mežonīgi,
Es pa īstam sapratu, kā jūtas pilnīga vientulība, kad stāvēju pie savas mazās meitiņas zārka un sapratu, ka mana pašas māsa balonus uzskatīja par svarīgākiem nekā bēres.
Es nekad nebūtu domājusi, ka reiz stāstīšu šo stāstu, bet man vajag izlikt no sevis visu, kas notika… un to mācību, kuru mans vīrs apguva vissmagākajā iespējamajā
Es jau sen biju atteikusies no mīlestības, kad ģimenes grila vakarā satiku Stīvu, mana tēva seno draugu. Mūsu attiecības ļoti ātri kļuva nopietnas, un drīz mēs jau
14. decembris man vienmēr bija gada smagākā diena. Mani sauc Regīna, bet tuvākie cilvēki mani vienmēr sauca vienkārši par Redžiju. Es tieši lēju sev pirmo kafiju, kad